Šoreiz raidījums Zināmais nezināmajā skan no neierastas vietas – ne tikai tāpēc, ka neesam studijā un arī tas negadās bieži, bet visupirms jau tāpēc, ka raidījuma veidotājām bija ekskluzīva iespēja viesoties Moricsalas dabas rezervātā, kur ikdienā cilvēka klātbūtne ir liegta.
Salā Usmas ezera vidū cilvēka iejaukšanās dabas procesos nav notikusi kopš pagājušā gadsimta sākuma. Kā tad izskatās no cilvēka darbiem un skatiem noslēgta teritorija un kas tur ir tāds, ko citur vairs neieraudzīt? Ekskursijā pa Moricsalu ved Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais eksperts Vilnis Skuja. Viņš skaidro, kāpēc un kā šādas apmeklētājiem slēgtas teritorijas kļūst par unikālu dabas retumu krātuvi.
Moricsala ir vecākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā – no 1912. gada.
„Te ir ekosistēmas dabiskā attīstība, mēs ļaujam notikt tam, kas notiek. Manuprāt, vērtība, ka šajā teritorijā neesam iejaukušies vairāk nekā simts gadus un turpinām to darīt. Līdz ko iejauksimies, šo burvīgo eksperimentu izjauksim,” atzīst Vilnis Skuja.
Viņš uzskata, ka ar gadiem Moricsala kļūs vēl vērtīgāka.
„Zinātniekiem jāpārvietojas pa šo teritoriju, cik vien iespējams netraucējot dabai. Zinātnieki parasti tādi ir, kas nerīko baļļukus un desu cepšanu te. Ir savi ētikas principi, kas jāievēro. Nav bijis gadījums, kad kādam pētniekam būtu jākrata ar pirkstu,” bilst Vilnis Skuja.
Galvenie aizsargājamie uz salas ir kukaiņi un dažādi bezmugurkaulnieki. Ap 100 sugām ir īpaši aizsargājamas.
„Lielākā vērtība – salas ekosistēma ir komplekss, kas ir pa daļai saglabāts un arī daļēji notiek attīstība. Kādreiz sala bija daudz kailāka,” skaidro Vilnis Skuja.
Kādreizējās pļavas tagad ir aizaugušas kā jebkurā vietā Latvijā.
“Sala ir etalonteritorija, kas var attīstīties vairāk nekā simts gadus bez cilvēka iejaukšanās. Tas vien ir unikāli,” uzskata Vilnis Skuja.
Kā sala Usmas ezerā kļuva par Moricsalu
Senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā līdz 18. gadsimtam bija pazīstama ar nosaukumu Zivju sala. Slavena tā kļuva, pateicoties Saksijas hercogam Moricam, kurš šajā salā meklēja patvērumu no Krievijas impērijas armijas. Par šo grāfu un Kurzemes hercogu stāsta Latvijas Vēstures institūta un Latvijas valsts vēstures arhīva galvenā pētniece Mārīte Jakovļeva.
Par Kurzemes hercogu viņu ievēlēja tik uz īsu brīdi, jo tīkotāji pēc troņa bija vairāki, proti, tolaik Kurzemes hercogiene bija atraitne Anna Joanovna, vēlākā Krievijas impērijas valdniece, un pēc viņas rokas tīkoja vairāki, tā teikt, hercoga amata kandidāti. Kāpēc vienam veiksmīgam karotājam un izskatīgam grāfam ceļā uz hercoga titulu nācās slēpties Usmas ezera salā?
Saksijas Morics vēlāk izveidoja spožu militāro karjeru, 1744. gadā kļuva par Francijas maršalu un vēlāk tika iecelts par ģenerālmaršalu. Bet Kurzemes hercoga titulu Morics paturēja līdz pat savai nāvei 1750. gadā. Uz viņa kapa, kas vēl šobaltdien atrodas Strasbūrā, Sv. Tomasa baznīcā, ir rakstīts: „Saksijas Morics, Francijas ģenerālmaršals un Kurzemes hercogs”.
Bet skatot, kā ritēja dzīve Usmas ezera krastos pirms un pēc grāfa Morica bēgšanas uz salu, Mārīte Jakovļeva stāsta par laiku 17. un 18. gadsimtā, kad tur mita hercogu Ketleru dinastijas pārziņā esošie darbinieki un vietējo muižnieku Brinkenu un fon Bēru muižu cilvēki.
Sandra Kropa, Foto:Sarmīte Kolāte, Zane Lāce
Publicēts 03/11/2019