Usmas rēbuss

Andris Akmentiņš

Uldis Attiķis, “Usmas krasts” biedrs:

Par Usmas ezeru pirmo reizi dzirdēju bērnībā, kad vectēva draugs, atgriezies no vairāku dienu copes, opim pie brandvīna glāzes stāstīja par bagātīgiem zušu un dzintara krāsas plaužu lomiem, sarunā minot noslēpumainus un Liepājas puses puišelim nedzirdētus nosaukumus, Amjūdze, Viskūzis, Baznīcērte  un nedaudz baisos Kapkrāsns un Nāves sēklis.

Vēlāk, viesojoties pie draugiem Amjūdzē, sākās dzīves posms, kurā visi bērnībā dzirdētie vietvārdi ieņēma ļoti nozīmīgu vietu. Usma “aizķēra” ar dāsniem lomiem un īpašo, tikai šim ezeram raksturīgo auru. Vairākus gadus katru vasaru tika braukts uz dažādiem Usmas kempingiem un, balansējot uz pieklājības robežas, izmantota pie ezera mītošo draugu viesmīlība.

Likumsakarīgi kļuvu par saimnieku nelielam īpašumam ezera krastā, gandrīz katra nedēļas nogale tika pavadīta, ļaujoties Usmas valdzinājumam. Pēc dažiem gadiem ar nožēlu secināju, ka lomi kļūst arvien pieticīgāki un plēsīgo zivju izmērs arvien mazāks. Gadus trīs atpakaļ bija brīdis, kad apskrējās dūša, nolaidās rokas un radās vēlme īpašumu pārdot. Iemesls  tam bija visatļautība un bezcerība, kas valdīja ezerā. Tīkli gan oficiālie, gan nelegālie krustām šķērsām, kontroles nekādas un absolūta atbildīgo iestāžu nevēlēšanās situāciju vērst pa labu.

Viss sagriezās kājām gaisā pērn, pēc tikšanās ar jaunajiem ezera apsaimniekotājiem, biedrības  “Usmas krasts” pārstāvjiem un pašam kļūstot par tās biedru. Satiku jaukus, tikpat trakus domubiedrus, kam nebija bail ķerties pie kontroles sakārtošanas, nežēlojot personīgos līdzekļus un laiku. Radās pārliecība,  ka ar kopīgiem spēkiem mēs varam atgriezt Usmas labo slavu.

“Zvejniecības likums” nosaka: ”Zivju resursus pārvalda, pamatojoties uz to pētniecību, ekspertu novērtējumu un zinātniski pamatotām rekomendācijām.“

Pērn pēc biedrības pasūtījuma “Vides risinājumu institūts” veica Usmas ezera zinātnisko izpēti, ar kuras rezultātiem var iepazīties mājaslapā https://www.usmasezers.lv/biedriba/projekti/. Pētījumā tika novērtēta pašreizējā situācija un izstrādāta zinātniski pamatota apsaimniekošanas koncepcija. Pētījums parādīja, ka ar ūdens kvalitāti un balto zivi viss ir kārtībā, Usmas brekši joprojām jūtas un barojas labi. Taču pieklibo plēsēju izmērs, kā arī balto un plēsīgo zivju proporcionālā attiecība. Par savu mērķi “Usmas krasts“ izvirzījis kontroles jautājumu sakārtošanu, zivju resursa atjaunošanu un zinātniski pamatotu tā apsaimniekošanu.

Izvirzīto mērķu sasniegšanā liela nozīme ir personālijām un spējai sadarboties, lai meklētu iespējami labākos risinājumus. Par laimi, Ventspils novada domē biedrība atradusi dzirdīgas ausis, tiek atbalstīti projekti kontrolei nepieciešamā aprīkojuma un zivju mazuļu ielaišanai nepieciešamā finansējuma piesaistē. Diemžēl, ezera atlabšana nenotiek vienā dienā.

Savas pārliecības dēļ cenšos pēc iespējas vairāk makšķerēt Latvijā, tādēļ laika gaitā radies savs redzējums par ūdeņos notiekošo. Vispārējā Latvijas problēma ir tā, ka visu ūdens resursus izmantojošo sabiedrības grupu intereses tiek upurētas dažu komerczvejnieku dēļ. Arguments, ka vietējiem nemakšķerniekiem arī gribas zivis, ir pārāk vājš, jo nopirkt tikko nozvejotu vai svaigi kūpinātu zivi nav nemaz nav tik vienkārši, nerodas arī jauni, inovatīvi produkti.

Usmas problēmu nevar skatīt atrauti no situācijas pārējos Latvijas iekšējos ūdeņos.  Lielākā sāpe ir  makšķernieku nespēja vienoties kādam kopējam mērķim, vieni ķer un atlaiž, otri ķer un ēd, lamā cits citu, tam visam pa vidu MOSP ar nespēju vienot dažādu uzskatu pīckotājus. Tiek aizmirsts par galveno, netiek pārstāvētas makšķernieku intereses un virzītas likumdošanas iniciatīvas, lai iekšējos ūdeņos ierobežotu zivju resursu nīdēšanu ar komerczveju (īpaši tīkliem) un uzlabotu kontroli.

Ezeros, kuros nepiekopj rūpniecisko zveju vai  vismaz to veic ar murdiem, dabiskie zivju resursi pamazām atjaunojas, piemēram, Durbes un Liepājas ezerā, pateicoties tīklu zvejas aizliegumam (zveja atļauta ar murdiem), zivis ir un viņas ķeras, pieminēt Alūksni būtu pat lieki.

Ikdienā nākas cīnīties ne tikai ar negodīgiem zvejniekiem, bet arī ačgārno likumdošanu. Piemēram, biedrība “Usmas krasts”, pamatojoties uz pētnieku rekomendācijām, lūdz Novada domi papildināt rūpnieciskās zvejas tiesību nomas līgumus ar punktu, kas prasītu minimālo tīkla acs izmēru palielināt līdz 60-70 mm līdzšinējā 30 mm vietā. Tas ļautu izvairīties no liela apjoma zemmēra zandarta nonākšanas piezvejā un būtiski palīdzētu uzlabot zandartu vecuma struktūru un vidējo izmēru lomos. Tikmēr Zemkopības ministrija novadam saka : “Pašvaldība var aicināt zvejniekus brīvprātīgi izmantot zvejas rīkus ar lielāku minimālo tīkla linuma acs izmēru, bet tā nevar tikt izvirzīta kā obligāta prasība. Izmantojamo zvejas rīku konkrētu tehnisko parametru iekļaušana līgumā varētu notikt uz abu līgumslēdzēju pušu vienošanās pamata.”

Ierēdņiem un likumdevējiem būtu jāsaprot, ka efektīvi apsaimniekoti ūdeņi dos daudz lielāku pienesumu ekonomikai nekā īstermiņā ar tīkliem izkāsti. Pārskatāmā nākotnē Latvijai vispār vajadzētu atteikties no rūpnieciskās zvejas iekšējos ūdeņos. Nav jābūt grādam ekonomikā, lai saprastu, kā tā kropļo tirgu, nostāda nevienlīdzīgā situācijā uzņēmējus, kas ieguldījuši līdzekļus dīķsaimniecībā un akvakultūras attīstībā. Rūpniecisko zvejnieku izmaksas ir ievērojami mazākas par tāda profila uzņēmumu izmaksām, savukārt mūsu dabas resursi nevar apmierināt pieprasījumu tirgū, kurā aktīvi darbojas zivju uzpircēji no Lietuvas, jo tur zveja iekšējos ūdeņos aizliegta.

Nevienlīdzīgas konkurences samazināšanās veicinātu nozares attīstību, nodrošinot iekšējā tirgus pieprasījumu pēc saldūdens zivīm un vairotu nozares eksporta potenciālu.

Arī makšķerniekiem vajadzētu mācīties no mednieku piemēra, kārtīgs mednieks nekad nešaus perspektīvu bulli vai sivēnmāti un saprātīgi izmantos dabas dotos resursus, paturēs nevis “normu”, bet gan to zivi, ko grib apēst šodien.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka “Usmas krastam” sadarbībā ar Ventspils novada domi izdosies sakārtot Usmas ezeru, neskatoties uz to, ka mūsu aktivitātes centīsies bremzēt ierēdņi, kuru moto ir: “ Tie nēģi tāpat nosprāgs…”

Iveta un Atis Maldoņi, viesu nams “Bukdangas” īpašnieki:

Vaicājam Ivetai Maldonei, biedrības “Usmas krasts” valdes priekšsēdētājai, cik laika aizņem sabiedriskie pienākumi?

– Šobrīd patiesībā visu laiku. Ja “Bukdangas” tāpēc bankrotēs, tad tik jūs redzēsiet. Tūlīt sāksies makšķerēšanas sezona, licenču izrakstīšana, tikko uzmanības centrā bija gatavošanās uz tikšanos ar novadu un zvejniekiem, maijā tiks apkopoti dati no makšķerniekiem, kuriem bija gada licences, tas ir pašlaik kvalitatīvākais rādītājs par lomiem, pirms tam bija nozīmīga projektu rakstīšanas fāze reidu nodrošinājumam, par to vēl māņticīgi paklusēsim. Veiksmīgi izdevusies mūsu veidotā mājas lapa www.usmasezers.lv kur var atrast gan informāciju par ezeru, gan par mūsu darbību, īstenotajiem projektiem, zivju ielaišanu un pētījuma rezultātiem. Ja mēs zinātu, kā viss attīstīsies, tagad žēl, ka nesākām jau pirms desmit gadiem

.

– MOSP savulaik protestēja pret situāciju Mežupītē, kas ietek Usmā no Tīrukšas ezera, parādījās sižets arī Oltes raidījumā. Dabiskā upe aizaugusi, nelikumīgi izveidots kanāls, bet zvejnieks to norobežo ar murdu, jo pēkšņi tur skaitās vienkārši ezers, nevis kanāls vai upe. Taču reālas pārmaiņas panācāt jūs ar savu uzstājību, kā tas izdevās?

– Mēs turpinājām rakstīt un rakstīt iesniegumus. Beidzot zonējums aizliedz zveju šajā zivju migrācijai ssvarīgā vietā, tur kursē brekši, uz nārstu dodas līdakas. Rakstījām novadam, BIOR un VARAM, kamēr nonāca līdz Vides risinājumu institūta pētījumam, un Mežupītes atvēršana parādījās arī zinātnieku ieteikumos. Neviens it kā neiebilst, ka problēma jārisina, bet tas ieilgst, skaidrojot, kam ir kompetence to darīt. Īpaši svarīgi gadījumos, kad iespējama pārsūdzēšana tiesā.

Atis Maldonis ir “Usmas krasts” dalībnieks, sabiedriskais vides inspektors, pašlaik aktīvākais ezera kontrolētājs ar apmaksātu novada pilnvarojumu.

– Vidēji ezeru apmeklēju trīs reizes nedēļā. Ja iesākumā tas bija sabiedrisks pienākums, tad tagad apmaksāts darbs, un jāatzīst, ka citādi turpināt būtu pārāk grūti, tad ir jābūt ļoti bagātam cilvēkam.

Zvejnieki ir dažādi, ir tādi, kas godprātīgi aizpilda zvejas žurnālus, bet citā gadījumā pašlaik apkopjam pierādījumus, kur pazudušas ezera zonējuma bojas. Pirmais atkārtotos pārkāpumos pieķertais zvejnieks zaudējis novada domes piešķirto kvotu, sācies process, ka negodīgi resursu patērētāji savas tiesības var zaudēt.

Arī makšķernieki ir ļoti dažādi. Vasarā laivotāji pārsvarā ir labi ekipēti, inteliģenti ļaudis. Ziemā biežākā publika ir iesilusi un skaļa, par licencēto makšķerēšanu neesot informēta, bet pieci eiro licences iegādei ir kabatā sagatavoti.

Pamazām saprotam, kā jāstrādā, kas Usmā ir vajadzīgs. Tā, ka dienas laikā ezerā nesodīti atrastos nelegāls tīkls, tā jau ilgi vairs nav. Jādomā par jauniem tehniskajiem līdzekļiem. Piemēram, vasarā atklājās, ka drons ļauj uziet zālēs paslēptus nelegālos murdus. Usmas gadījumā jādomā par transporta līdzekli ziemai lielo attālumu dēļ. Šoziem izmēģināju pat ledus dēli.

Jau ierasts, ka apsaimniekotāju vidū ir traki makšķernieki, kā tas ir Alūksnē. Jo vairāk apbrīnas pelņijis Usmas jahtkluba komandors Straņislkavs Backāns, kurš cīnās par zivju resursu saglabāšanu Ventspils novada domē, nebūdams ne zvejnieks, ne makšķernieks. Biedrības aktīvistu vidū ir arī Arvis Arums, kurš tikko ieguvis sabiedriskā inspektora apliecību, tad mums ar palīgiem no Ventspils kopā ir jau pieci šādi inspektori.

Matīss Žagars, Vides risinājumu intitūta zinātnieks, tikšanās vadītājs:

Vēlētos lieliem burtiem pateikt, ka šāda kopā sanākšana pie apaļā galda, cenšoties rast kopsaucējus, ir vērtējama pozitīvi. Usmas ezeram ir iespēja kļūt par pirmo ezeru, kur visi resursu izmantotāji, gan makšķernieki, gan zvejnieki, sniedz datus par lomiem apsaimniekotājam un apsteidz daudzus citus ezerus Latvijā.

Makšķerniekiem vajadzētu apzināties, ka licences nodošana ar lomu atskaiti ir labākais, ko ikviens var darīt ezera labā. Daudz nozīmīgāks un likumīgs veikums, salīdzinot ar marķētu murdu griešanu.

Andris Akmentiņš, Ventspils makšķernieku klubs:

Pret pārzveju Usmā savulaik aktīvi protestēja Vides inspektoru apvienība, atsevišķi makšķernieki un arī mūsu klubs, balstoties uz Latvijas čempionāta posma pieredzi. Vides risinājumu institūta pētījums apstiprina, ka plēsēju problēma pastāv, visgrūtāk klājas zandartam.

Apstiprinās versija, ka lielā ezerā jābūt pašvaldības pilnvarotiem un pastāvīgi finansētiem spēkiem, kuriem VVD inspektori nāk palīgā nopietnākos gadījumos.

Ezeru apsaimniekošanā visi gali atrodas ūdenī gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Likumdošana veidota kā džungļi, kuri ļauj pat gadiem ilgi stīvēties par to, kurš jautājums jārisina valstij, kurš pašvaldībai, un ko īsti nozīmē “risināšana”.

Usmas rēbuss ir interesants ar daudziem paradoksiem. Piemēram, makšķernieku reālais daudzums šeit samazinās, bet pārdoto licenču skaits pieaug. “Usmas krasts” izceļas ar to, ka tajā darbojas aktīvāki cilvēki, lauku uzņēmēji ar sīkstāku raksturu un labākām zināšanām par ekonomiku un grāmatvedību, projektu rakstīšanu. Viņu viesu nami ezera krastā liek domāt par nākotni, lai tūristu skaits pieaugtu. Par potenciālu liecina, ka ieņēmumi no licencētās makšķerēšanas pieauguši no 8 līdz 14 tūkstošiem eiro gadā. Kas savukārt nekādi nesakrīt ar plaši pausto viedokli, ka uz Usmu “neviens vairs nebrauc”.

Tikmēr Usmas zvejnieki ir apmierināti ar zivju resursa stāvokli un zivis atrodot pietiekami, bet neviens makšķernieks gada laikā nav noķēris plēsīgo zivju normu (aizpildītajās licencēs nav). Kura, starp citu, Usmā ir samazināta līdz 3 līdakām un 3 zandartiem.

Zvejnieku stāstītajā šoreiz bija daži interesanti jaunumi. Piemēram, ka Usmā ir salīdzinoši vēsāks ūdens, tādēļ vēsos pavasaros iznārstojusi ir tikai tā dēvētā “ledus līdaka”, bet nārsts kopumā aizkavējas. Usmas zvejnieki, kā to apliecina arī pētījums,  rīkojas daudz prātīgāk kā Burtnieka zvejnieki, līdzsvaroti ķerot arī baltās zivis, ne tikai plēsējus. Apaļā galda draudzīgajā atmosfērā pazib arī ieteikums makšķerniekiem lielāku asari Usmā pameklēt ar kapara krāsas metāla vizuli dabas lieguma pierobežā. Taču jāsaprot, ka trauslo pamieru vienā mirklī var pārtraukt gan pārkāpumu atklāšana, gan dati par to, ka pozitīvu pārmaiņu nav. Jo vēl nav zināms zinātniski pamatots apjoms, cik zivju var izņemt no ezera, lai tas spētu dabiski atjaunoties. To noskaidrot ir vai nu ļoti ilgi, vai ilgi un dārgi.

Diskutēt var bezgalīgi, tāpēc jānonāk pie mērāmiem rādītājiem. Pašlaik esam vienojušies par hipotēzi, ka veselīgāku zivju resursu varēs sasniegt, uzlabojot kontroles sistēmu ezerā, kurai jāspēj nošķirt godprātīgus resursa izmantotājus no regulāriem pārkāpējiem. Zvejnieki ieviesīs kvalitatīvākus ES sertificētus tīklus ar palielinātu acs izmēru (53 mm) zandartu zvejā un veidos zvejas žurnālus tā, lai sniegtu priekšstatu par zivju izmēriem lomā. Licencētās makšķerēšanas organizētājs piestrādās, lai pieaugtu nodoto licenču skaits, veicinot arī makšķernieku ieguldījumu zivju resursu izpētē, bet novada dome turpinās samazināt kopējo tīklu daudzumu, līdzīgi kā iepriekšējā reizē, kad 17 kilometru limits pārvērtās par 13 km. Vai tas darbojas, varēs secināt jau nākamajā maijā, vēl precīzāk pēc diviem gadiem.